Zem zemes dzīlēm — pirmā epizode: biedējošā tumsa

Elpošana kļuva apgrūtināta.

Visapkārt mums bija tikai tumsa — tāda tumsa, kurā pat gaismas doma šķita absurda. No mitrajām sienām pilēja ūdens, gaisu piepildīja atbalsojošas skaņas, un ik pa laikam tāla kliedziena atskanēja kāda nezināma radījuma skaņa… ar to pietika, lai paralizētu prātu.

Mana roka bija uz klints. Auksta, mitra un dīvaini trīcoša. Varbūt tā bija mana iztēle — vai varbūt siena patiešām kustējās.

Profesors Lidenbroks bija dažus soļus priekšā. Viņš turēja lukturīti, bet tā gaisma atklāja tikai viņa seju — visu pārējo aprija ēnas.

“Stāvi!” es teicu, mana balss aizlūza un saspringta. “Kaut kas… kaut kas virzās te priekšā!”

Profesors pagriezās, lai paskatītos uz mani. Viņa acīs nebija baiļu — tikai izbrīns. It kā viņš būtu gaidījis tieši šo brīdi gadiem ilgi.

"Mēs esam tuvu… Es to jūtu, Aksel. Zemes kodola noslēpumi mūs sauc."

Es paskatījos atpakaļ. Mūsu biedrs Hanss klusēdams sēdēja pie sienas. Viņa seja bija slapja sviedros, acis tukšas. Viņš pēdējo stundu nebija teicis ne vārda, tikai visu laiku skatījās vienā un tajā pašā virzienā.

Tad pēkšņi zeme nodrebēja.

Pavisam vāji, it kā zem mums mostos kāda milzīga radība. No sienas plaisām nāca dziļa skaņa — kaut kas ārpus cilvēku valodas izpratnes.

Mēs trīs skatījāmies viens uz otru. Šajā tumsā viss šķita kā ienaidnieks — pat mūsu pašu ēnas.

Un kā tas viss sākās?

Pirms diviem mēnešiem mēs sēdējām vecā Hamburgas bibliotēkā. Tajā pašā bibliotēkā, kur atradām to slēpto vēstījumu novalkātas grāmatas iekšienē — vēstījumu, kas mūs pamudināja doties šajā ceļojumā. Ceļojumā, kurā katrs solis atstāj Zemi un laiku aiz muguras… un kura gals varētu būt šeit — šajā tumsā, šajā klusumā un šajās bailēs.