Otrā epizode: Aizzīmogotā tuneļa noslēpums

Ūdens pilieni tagad krita uz mūsu lāpas. Uguns bija uz nodzišanas robežas.

Mēs stāvējām šaurā tunelī — tik šaurā, ka profesora plecs bija noskrāpējies pret akmeni, un Hansa mugura visu laiku atsitās pret griestiem. Mana elpošana kļuva neregulāra. Skābeklis šajā tunelī garšoja citādi — it kā gaiss piederētu citam laikam.

Tad kaut kas notika… kaut kas, kas mums pa mugurkaulu aizsūtīja ledu.

Tuneļa atvere aiz mums bija aizvērusies.

Nebija ne skaņas, ne trīcēšanas. Eja, caur kuru tikko bijām izgājuši, tagad bija pilna ar akmeņiem, it kā taka nekad nebūtu pastāvējusi.

"Kā... kā tas ir iespējams?" es nomurmināju.

Profesors pacēla lukturīti augstāk, un šajā mirgojošajā gaismā mēs kaut ko ieraudzījām — skrāpējumus uz tuneļa sienas. It kā kāds — vai kaut kas — būtu mēģinājis to izrakt ar naglām vai nagiem.

Hanss trīcošā balsī ierunājās: “Šīs pēdas… tās ir svaigas.”

Es piegāju tuvāk sienai un pieskāros tai — akmens bija mitrs, un skrambas tiešām bija svaigas. Kāds… vai kaut kas… bija mēģinājis caur šejieni aizbēgt.

Profesors dziļi ieelpoja. “Tie nav tikai dabiski veidojumi, Aksel. Šīs takas… viņi domā.”

"Viņi domā?" es šokēts jautāju.

"Jā... dažreiz tās atveras, dažreiz aizveras. Kāds spēks šeit lejā mūs vada — un tas vēlas, lai mēs kaut kur dotos."

Es paņēmu lukturīti un iekāpu dziļāk tunelī. Zem papēža čāpstēja ūdens, un gaiss bija biezs ar dīvainu smaku — kaut ko līdzīgu trūdēšanas smakai… vai varbūt kaut kam sen apraktam.

Tad mēs to dzirdējām — vāju, nepārtrauktu čaukstoņu… it kā kaut kas milzīgs rāpotu tālu zem mums.

(Atmiņas)
Pirms divām nedēļām mēs ieradāmies Reikjavīkā. Islandes galvaspilsētā — virspusēji mierīga, bet mēs zinājām, ka esam tur tikai viesi uz dažām dienām. Pēc tam mūsu ceļojums vedīs lejup — tālu, tālu lejā.

Mēs bijām sapakojuši tikai pašu nepieciešamāko: žāvētu pārtiku, ūdeni, lukturīšus un karti — to pašu karti, kas norādīja uz apdzisuša vulkāna ieteku, kas, kā teikts, ir mūsu ceļojuma atslēga.

Profesors bija apmierināts. Viņš ne tikai dzinās pakaļ Zemes noslēpumiem — viņš meklēja pierādījumus savām zināšanām.

Es? Man rūpēja tikai tas, lai atrastu ceļu atpakaļ.

Tunelī atkal atskanēja skaņa — tagad tuvāk.

Mēs trīs drūzmējāmies kopā. Luktura gaisma mirgoja. Aizturējuši elpu, mēs klausījāmies.

Un tad… mēs redzējām kustīgu ēnu.